"Kas notika ar mūsu attiecībām? Un viss sākās tik labi!" Šos jautājumus uzdod gan vīrieši, gan sievietes, kad iesāktais vētrains un daudzsološs romāns ar laiku izplēn vai beidzas ar skaļu skandālu. Kā un kāpēc tas notiek?
Attiecības, kas beidzas šādā veidā, parasti iziet trīs posmus:
- eiforija ar neaizstājamu objekta idealizāciju;
- noliegšana un cīņa par savām ilūzijām;
- vilšanās un šķiršanās.
Katrs no attiecību sairšanas posmiem ir detalizēti apskatīts turpmāk.
Eiforija
Šajā posmā šķiet, ka partneris ir katra iedomājamā tikuma iemiesojums. Bet ne tāpēc, ka tas tā patiesībā ir. Mīlestības stāvoklī izdalītie prieka hormoni krāso partnera tēlu spilgtākajos un zaigojošākos toņos, un nepilnības vai nu netiek pamanītas, vai ir pamatotas, vai tiek interpretētas viņam labvēlīgā gaismā. Tā, piemēram, topošās alkoholiķu sievas nepievērš nozīmi tam, ka viņu izvēlētajam patīk skūpstīt pudeli. Vai arī viņi to skaidro ar to, ka tur nav nekā slikta, ka cilvēkam vajag "atpūsties" un vispār viņš ir "vīrietis, nevis lupata", tāpēc dzeršana viņam ir dabiska.
Cīņa par ilūzijām
Bet laiks iet, un plīvurs no acīm sāk pamazām norimt. Partnera trūkumi sāk šķist reālāki un vairs nešķiet tik nekaitīgi un piedodami. Šajā gadījumā mēģinājumi īstu cilvēku sāk iekļaut noteiktā ideālā tēlā, kas iebūvēts viņa paša galvā - tomēr tas parasti ir diezgan neskaidrs un aptuvens. Bet cilvēka, it īpaši pieauguša cilvēka, rakstura maiņa diez vai ir realizējams uzdevums, ņemot vērā, ka ir ārkārtīgi grūti izlabot pat savu raksturu, neskatoties uz sirsnīgāko vēlmi to darīt. Ja tam pievieno ideālā tēla neskaidrību un nenoteiktību, tad ir vērts atzīt, ka vilšanās šādā gadījumā ir neizbēgama. Un tad sākas trešais posms.
Vilšanās un rūpes
Protams, jūs varat palikt kopā ar savu partneri un ilgus gadus pievērt acis uz viņa trūkumiem, kas tagad var šķist kaitinoši vai pat aizskaroši. Tomēr daudzi cilvēki, saprotot, cik bezjēdzīgi ir mēģināt mānīt sevi vai pielāgot partneri savam ideālam, ir vīlušies un nolemj attiecības pārtraukt. Un labi, ja šajā gadījumā partneri šķiras bez pretenzijām viens pret otru. Bieži vien ir daudz sliktāk: attiecības beidzas ar maldināšanu, pretīgu strīdu vai arī partneris vienkārši pazūd, nesakot ne vārda.
Ko darīt, lai nenokļūtu līdzīgā situācijā?
Daudzi cilvēki pēc šīs pieredzes sāk justies iebiedēti no attiecībām. No bailēm viņi nonāk otrā galējībā: vainu atrod mazākajās kļūdās, izdarot pārsteidzīgus un bieži vien kļūdainus secinājumus no viņa uzvedības. Tomēr arī tā ir nepilnība.
Jau pašā attiecību sākumā ir svarīgi spēt izrunāt visus strīdīgos punktus. Tas ļauj jums pārbaudīt, kā jūsu partneris ir gatavs dzirdēt un klausīties, satikties pusceļā. Galu galā, ja tas tā nav, tad maz ticams, ka ar viņu izveidosies laimīgas attiecības, jo viņš ņems vērā tikai savas intereses, ignorējot savas tuvākās vides vajadzības.
Ir svarīgi saprast, ka cilvēku nevar mainīt bez viņa gribas un pūlēm. Un, protams, bērnu dēļ nav vērts saglabāt jau "mirušās" attiecības: ja laulātais vienmēr ir bijis labs vecāks, tad tāds viņš paliks arī pēc šķiršanās.
Spēja izteikt savas domas un vēlmes ir svarīga arī tāpēc, ka tā ļauj jums ieraudzīt vienam otru to patiesajā gaismā jau attiecību agrīnā stadijā.Protams, pastāv iespēja, ka viņi ar to beigsies, bet, ja nē, tad šādam pārim ir daudz lielākas iespējas saglabāt savienību. Patiešām, šajā gadījumā mēs varam teikt par viņiem, ka viņi redz un mīl viens otru, nevis viņu iztēles radītās ilūzijas.
